Cilvēkbūtne un dzīvnieku pasaule - Čārlzs Kovacs

Šī grāmata ir nepārvērtējams palīgs, mācot bērniem par dzīvnieku pasauli un salīdzinot dažādus dzīvniekus ar cilvēkbūtni. Tā kā Čārlzs Kovacs ir strādājis Skotijā, grāmatas pirmajā daļā ir stāsti par dzīvniekiem, kuri sastopami Skotijā un arī pie mums, Latvijā, piemēram, roņi, brieži, ērgļi. Otrajā daļā autors stāsta par ziloni, zirgu un lāci. Stāsts par suni-pavadoni aizkustinās jebkuru lasītāju – lielu un mazu.

Grāmatā iekļautie stāsti par dzīvniekiem rosina bērna iztēli, iedzīvina jūtu pasauli un aicina ar cieņu un mīlestību attiekties pret dzīvnieku pasauli.

Valdorfskolās šī grāmata būs palīgs 4. vai 5. klasē, kad pēc valdorfskolu mācību plāna tiek mācīta zooloģija.

Čārzls Kovacs dzimis Austrijā. Pēc 2. Pasaules kara viņš dzīvoja Lielbritānijā un kopš 1956. gada Edinburgas Rūdolfa Šteinera skolā 20 gadu garumā strādāja par klases skolotāju. Viņa stundu piezīmes joprojām ir iedvesmas avots daudziem valdorfskolotājiem.  

Fragmenti

* Mēs varam izprast pasaules dažādo dzimtu dzīvniekus, ja vispirms uzzinām par cilvēka ķermeņa trīs daļām: galvu, rumpi un locekļiem. Visas dzīvnieku dzimtas var iedalīt galvas dzīvniekos, rumpja dzīvniekos un, varētu teikt, locekļu dzīvniekos.

Sakot “galvas dzīvnieks”, es nebūt nenorādu uz to, ka dzīvniekam ir tikai galva. Tie ir dzīvnieki, kas kopumā uzvedas tāpat, kā uzvedas mūsu galva atsevišķi pati par sevi. Galva ņem no pasaules, varētu tā sacīt, galva sevī visu iesūc. Mēs ievelkam svaigu gaisu caur degunu, ēdienu caur muti, skaņu caur mūsu ausīm – skaņai jātiek līdz pat mūsu iekšējai ausij. Pat tad, kad mēs skatāmies, piemēram, uz kaut ko skaistu, šķiet, ka acis vēlas to it kā ievilkt sevī. To pašu var novērot, ja apskatām, piemēram, tinteszivi, kas dzīvo jūras dzīlēs. Tā nemaz nav zivs, tā pat neizskatās pēc zivs. Tinteszivs ir galvas dzīvnieks.

* Gliemezim ir astoņi noslēpumi. Gliemeža mājas noslēpums ir tajā, kā tā ir uzbūvēta. Tās iekšiene ir būvēta kā spirālveida kāpnes, kas virzienā uz augšu kļūst arvien šaurākas un šaurākas. Gliemezis māju sāk būvēt, būdams pavisam mazs, ar mazu spirāli sev virsū; viņam pašam augot, spirāle kļūst platāka un platāka. Neviens celtnieks nevarētu uzbūvēt spirāli, kas būtu tik precīza kā gliemeža mājā.

Gliemeži var dzīvot vienīgi tur, kur augsnē ir kaut mazliet kaļķa. Gliemezis ēd kaļķi un pēc tam to it kā izsvīst vietā, kur spirālveidīgajā mājā tas nepieciešams.

* Zirgs pārvietojas trīs veidos. Kad zirgs vienkārši iet, tas sāk ar kreiso pakaļkāju, seko labā priekškāja, tad labā pakaļkāja un kreisā priekškāja. Bet zirgs var rikšot – tad kreisā pakaļkāja un labā priekškāja vienlaicīgi kustas uz priekšu, pēc tam – labā pakaļkāja un kreisā priekškāja, arī vienlaicīgi. Trešais kustības veids ir auļošana, kas ir ļoti ātra. Tad zirgs vispirms liek kreiso pakaļkāju, tālāk vienlaicīgi - labo pakaļkāju un kreiso priekškāju, pēc tam sāk ar labo priekškāju. Turklāt zirga soļu dipoņai raksturīgs noteikts ritms, noteikta mūzika. Mūzikā tās sauc par 4/4, 2/4 vai 3/4 taktsmēru, un visas dejošanas melodijas pārsvarā veidotas, izmantojot kādu no šiem ritmiem. Taču zirgi šādā ritmā pārvietojās vēl ilgi pirms tam, kad cilvēki sāka radīt mūziku.

* Tur, kur mums ir rokas un plaukstas, kur dzīvniekiem ir priekškājas vai priekšķepas, putniem ir spārni. Putna spārni ir rokas un plaukstas, kas pārveidotas par lidošanas instrumentiem. Kad putns izpleš spārnus, tas ir tā, it kā mēs izplestu savus roku pirkstus. Tas ir brīnišķīgi, jo spārni nes putnu augšup gaisā, bet putns nevar tos izmantot nekam citam. Ja putns vēlas kaut ko pacelt, tam jāizmanto knābis – tātad galva – kā papildu loceklis. Tāpēc putna galva ir tikai rumpja darbinieks.